Ir 2022. gads. Šis pieredzes stāsts ir aizsācies 2020.gada pavasarī. Tajā laikā saņēmu īsu ziņu:
„Es vairs nevēlos iet uz darbu, gribu mainīt, bet nezinu, ko darīt tālāk. Man patīk cept bezglutēna kūkas. Dzīvoju Kurzemē, te nav tādas iespējas kā Rīgā. Man ieteica uzmeklēt tevi”.
Mūsu kopsadarbība 2020.gadā notika 30 dienas. Kā rezultātā šis pieredzes stāsts ir tapis. Aturoe paliks anonīma pēc pašas vēlēšanās. Šī pieredze ir iedvesmas avots vietējiem cilvēkiem, ar kuriem viņa dalās pieredzes ceļā, kā nonāca līdz savai patiesajai sirds aizraušanās nodarbei! Viņas aizrautība ir stāsta vērta arī šodien.
AUTORES STĀSTS:
Kur es esmu šobrīd?
Par sevi varu teikt, ka šobrīd esmu tieši tur, kur man ir jābūt. Tas noteikti ir labākais priekš manis šobrīd. Kāpēc zinu, ka tas ir labākais šobrīd? Jo darbs man dod enerģiju, nevis atņem! Protams, pēc saspringtas darba dienas esmu fiziski nogurusi, bet ir emocionālais piepildījums. Labs rādītājs ir arī tas, ka neceļos uz darbu ar sakostiem zobiem, kā tas ir bijis pirms tam – iepriekšējā darbā. Es ļoti labi zinu, kā ir celties ar negribēšanu. Nu, nekā laba tajā nav. Cieš veselība. Pat līdz tādai pakāpei, ka dēļ veselības ārsts neļauj iet uz darbu vispār.
Kur es biju?
Tātad, kā es līdz tam nonācu. Pēc vairākiem nostrādātiem gadiem lietvedības un grāmatvedības jomā, sapratu, ka šī nodarbošanās nu nepavisam mani neiedvesmo, drīzāk otrādi, manas radošās spējas izsīkst, es pati izsīkstu, jo pēc šī darba man negribējās darīt vispār neko. Tā nu es arī nonācu pie secinājuma, ka man šī darba vieta ir jāatstāj. Tas nebija man.
Šis lēmums nāca ļoooti grūti. Bija bail par to, kas būs tālāk. Bija bail no apkārtējo viedokļa, jo es jau nepametu darbu tāpēc, ka atradu kaut ko citu, es no tā aizgāju, jo beidzot biju nolēmusi, ka jāsāk darīt, tas, kas liek manām acīm mirdzēt un sirdij straujāk pukstēt.
No darba es aizgāju ar apņemšnos, ka meklēšu tikai to, kas man patīk!
Ko es darīju?
Jaunajiem darba meklējumiem un šīm pārmaiņām es nolēmu sagatavoties un konsultēties! Pēc konsultācijām, es atļāvos uzdrošināties, atļāvos būt savādāka, nekā sabiedrībā ir ierasts redzēt, es atļāvos būt pati. Tas bija kaut kas jauns un pārdrošs priekš manis. Es biju aizgājusi no iepriekšējā darba un biju noskaņojusies jaunajam virzienam pievērst pastiprinātu uzmanību.
Laikā, kamēr veidoju savu jauno CV, es to gatavoju ar īpašu rūpību, lai mani pamana un izvēlas. Sākumā pat nevarēju iztēloties, kā es varēšu sevi pierādīt, lai strādātu konditorejas uzņēmumā bez pieredzes, tikai ar lielu apņēmību un vēlēšanos! Biju nedroša, tomēr vienlīdz interese un aizrautība, veiksmīgi eksperimenti mājas virtuvē un atzinīgi vārdi no tuvajiem un neitrāliem cilvēkiem – tie iedrošināja iet tālāk. Jā, es biju sapratusi, ka tas ko es vēlos darīt turpmāk, ir saistīts ar konditorejas specifisku izstrādājumu gatavošanu! Bet kur lai piesakās?
Kā es sasniedzu savu mērķi?
Pārsteidzošā kārtā, tieši šajā laikā manas pilsētas visforšākajā konditorejā parādījās vakance kūku cepējai. Es, protams, pieteicos uzreiz, bet šoreiz uz pārrunām gāju pašpārliecināta, ar domu, ka man ir ko piedāvāt, nevis, ka eju lūgt pēc tā, lai mani pieņem darbā un dod iespēju pamēģināt. Un tas nostrādāja! Savienojumā ar to, ka kūku cepšana man bija jauna aizraušanās, tas lika manām acīm mirdzēt, un viņiem – noticēt!
Tas viss notika vienas vasaras laikā, aizgāju no darba, kas man nepatika un atradu savu sapņu darbu...
Pilnīgi un galīgi neticami tas liekas! Pirms tam par šādiem stāstiem biju lasījusi un domāju, ka tie nav patiesi vai, ka tā jau var gadīties tikai retajiem, bet tagad zinu, ka tā nav! Es to pieredzēju pati savā dzīvē!
Kā man tas izdevās?
Es mainīju uzskatus un pieņēmumus par sevi. Šis ir svarīgs aspekts darba maiņas procesā.
Es arī mainīju attieksmi par notiekošajiem procesiem darba meklējumos, jo pati nevarēju iedomāties, cik, patiesībā, vienkārši viss notiek!
Esmu laimīga un realizējusies. Man ir radošs darbs, kur man uzticas. Varu eksperimentēt ar garšas niansēm, lai iepriecinātu savu uzticamo klientu loku!
RUDĪTES KĀ EKSPERTES STĀSTS:
Izaicināju stāsta autori uz iekšējās vērtības apzināšanos, pirms ķeramies klāt pie CV sastādīšanas. Tieši šis bija faktors, kas nostrādāja! Ar iekšējās apziņas mošanos, auga ticība un radošums, kā sasniegt mērķi – iegūt darbu, kurā nav pieredzes. Tieši iekšējās sajūtas vairošana arī radīja ticību saviem spēkiem – iet un darīt!
Satiekot cilvēku, kuram mirdz acis tajā, ko vēlas darīt, bet nezina kā – manī ieslēdzas azarts! Mēs radījām stāstu, kuru atainojām CV. Jaunais CV pārsteidza viņu pašu! Man nebija šaubu, ka viņa atradīs to, ko vēlas! Tas cilvēks, kas mēneša laikā „piedzima” caur sarunām – bija pavisam cits cilvēks.
Atklāju aktīva un proaktīva darba meklētāja domāšanas veidu – tas piešķīla paātrinājumu, tādu kā – saslēgumu.
Tiklīdz viņa sev noticēja, tā Visums viņu uzklausīja.
Tajā pilsētā ir viena konditoreja, kurā viņai bija vēlme strādāt – tieši vasaras vidū tika izsludināta vakance, kuru viņa pamanīja jau pirmajās dienās. Rīkojās pēc plāna kā bijām vienojušās – proaktīvā veidā! Efekts: spēcīgs pieteikums, vienas pārrunas un darba iespēja!
Rezultāts bija pašsaprotams: apņēmība, zināšanas, iekšējā drosme un konkretizēts priekšlikums darba devējam!
Piebilde:
Ņemot vērā to, ka Latvijā MVU ( mazo un vidējo uzņēmējdarbības) segmentā kopumā darba tirgus ir ļoti niansēts – tajā nav vienotības, taču cilvēku domas par darba meklēšanu ir visai standartizētas – ķēros pie netradicionālām metodēm, lai ievadītu šajā tēmā. Ko drīkst darīt un ko nedrīkst darīt darba meklētājs. Nav tādas lietas, ko nedrīkst. Protams, ievērojam cieņpilnas komunikācijas normas – drīkst visu! Uzdrošinamies!
Kopā katrā solī!
Rudīte
P.s. Ja arī Tevī rodas vēlme izstāstīt savu stāstu, raksti man: rudite@vipcv.lv